Ruletes stratēģija

Alberts Enšteins reiz teicis:”Pie ruletes galda laimēt nav iespējams, ja vien jūs nezogat naudu no tā.”

Taču pie ruletes galdiem sastopami spēlētāji, kas liek likmes uz tā sacamajām ”likme vienāda ar laimestu” kombinācijām un cenšas apspēlēt kazino, izmantojot dažādas Martingeila sistēmas variācijas. Šīs sistēmas pamatprincipa ir dubultot likmi uz to pašu iznākumu, ja iepriekšējā likme ir zaudējusi. Ja šāda likme laimē, tad spēlētāja laimests viņam palīdzēs atgūt līdz šim zaudētu summu, bet peļņa būs vienāda ar viņa sākotnējas likmes summu. Jāsaka uzreiz, ka šī stratēģija ilgtermiņā sevī slēpj zemūdens akmeņus un tās izmantošanas rezultātš ilgtermiņā nozīmēs pamatīgus zaudējumus. Cita plaši pazīstama stratēģija ir t.s. Fibonaču skaitļu izmantošana, kur likmes aprēķina izmantojot Fibonaču skaitļu virknes. Tomēr, neatkarīgi no šo skaitļu sērijām un to pielietojum, neviena no tām nespēja kompensēt kazino priekšrocības.

Bieži vien cilvēki kļūdaini uzskata, ka zaļie ir kazino lauki un ka liekot uz tiem iespējams uzlabot savas izredzes laimēt. Ir taisnība, ka kazino priekšrocības rodas faktā, ka uz rata ir šie zaļie lauki (spēle bez šiem laukiem būtu statistiski godīga), taču to izkrišana nav ne ar ko vairāk iespējama par jebkura cita skaitļa izkrišanu.

Inženieri ir centušiem izveitot risinājumus, kas prognozētu to, kā griežas ruletes rats un gūt priekšrocību prognozējot iznākumu, balstoties uz rata kustību. Slavenākais no šādiem zinātniekiem bija Jozefs Džegers, kurš 1873.gadā mēģināja pierādīt, ka bumbiņai ir lielākas izredzes iekrist konkrētos sektoros.

Edvards O. Torps (kāršu skaitīšanas principa attīstītājs un naudas apdrošināšanas principa pionieris) un Klods Šenons (matemātiķis un datorzinātnieks) 1961.gada izveidoja pirmo patiešām darboties spējīgo datorprogrammu, kas prognozēja, kur kurā sektorā iekritīs bumbiņa. Sistēmas darbojas pateicoties novērotajiem bumbiņas un rata ātrumu un laika parametriem, taču to vairs nevarēja izmantot, jo vairāk netika pieņemtas likmes brīdī, kad tika iegriezta bumbiņa.

Lai novērstu krāpšanās mēģinājumus, kazino pastāvīgi uzrauga savu ruletes ratu stāvokli un tos atjauno, lai padarītu skaitļu izkrišanu pilnīgi nejaušu. Šāda kvalitātes uzraudzības process kļuva aktuāls 1930-ajos gados, kad daži profesionāli spēlētāji spēja atrast ratus, kuri bija bojāti un to uzvedība relatīvi vienkārši prognozējama.

Nesenā vēsturē Tomass Bass savā grāmatā ”Ņūtona ēras kazino” stāsta par septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gadus darbojošamies datorspeciālistiem, kas sevi dēvēja par “Eudaemons”. Viņi esot savās kurpēs iemontējuši datorus, kas spējuši prognozēt, kurā sektorā varētu iekrist bumbiņa.

Deviņdesmitajos gados Spānijā datorspeciālists Gonzalo Garcia-Pelajo bija izpētījis ruletes galdu tendences Casino de Madrid. Investējot visticamākajos skaitļos kopā ar savu ģimeni, viņs dažu gadu garumā bija ticis pie miljoniem dolāru laimestos.

2004. gada divi Serbijas un viens Ungārijas pilsoņu pie kazino galda izmantoja mobilo telefonu ar lāzerskeneri, kurš bija savienots ar datoru un ļāva prognozēt bumbiņas uzvedību. Šie kungi tika arestēti, tomēr tika atbrīvoti, jo nebija iespējams pierādīt, ka viņu izmantotā aparatūra kaut kādā veidā ietekmēja kazino iekārtu darbību.

Martingeila sistēma

Martingeila sistēma ir vislabāk pazīstamā stratēģija ruletes spēlē. Tās popularitāte balstās uz šīs sistēmas vienkāršību, tamdēļ parasti tā kļūst par pirmo sistēmu, kuru izmanto vairums spēlētāju. Tas pamatā ir principa, ka spēlētājs pēc katras zaudētās likmes dubulto likmes summu, lai uzvara gadījumā atgūtu iepriekš pazaudēto summu un vēl nodrošinātu sev laimestu sākotnējās likmes apmērā. Uzreiz pēc laimējušas likmes spēlētājs atsāk no sākuma, izdarot likmi par sākotnējo summu. Šīs sistēma var tikt izmantot gan rulete, gan pie Blackjack galdiem, gan pat sporta totalizatorā.